Pēdējo sešu mēnešu laikā es esmu diezgan radikāli "pārmetis" savas intereses no ieguldīšanas uzņēmumos uz kredītu izsniegšanu. Šajā laikā esmu kļuvis par lielu piekritēju idejai, ka ar aizdošanu (citi to sauks par augļošanu) Latvijā ir nopelnīt vienkāršāk nekā ar ieguldīšanu. Visticamāk man šāda pārliecība ir nākusi redzot savā un citos riska kapitāla fondos to, cik daudzos dažādos veidos var rasties problēmas, ieguldot pašu kapitālā. Tāpat man škiet, ka uzņēmēji pamatā "respektē" privāto investoru tikai tajā brīdi, kad ir vajadzīga nauda. Sekojoši pēc naudas nokļūšanas kontā, investors bieži pārtop uzņēmēju acīs par parazītu, kurš cenšas neko nedarot labi nopelnīt "uz mana rēķina". "Respekts" par to, ka aizdevēja nauda ir jāatdod, kaut kā uzņēmējiem nāk dabiskāk.

Laikam galvenā lieta, ko esmu pēdējos 6 mēnešos sapratis ir, ka, ieguldot naudu kā aizdevējam, ļoti būtiski mainās ieguldītāja loma (skats) uzņēmumā. Ja pašu kapitāla investors vairāk interesējas par izaugsmi un attīstību, tad aizdevējs par kontroli. Investors domā par iespējām, aizdevējs - par riskiem. Investors ir stratēģis, aizdevējs ir pedants.  Domājams arī nākošie 6 mēneši nesīs man vēl daudzus jaunus atzinumus par šo tematu. Beigās viena bilde par kredītu tēmu (foto no Zanzibāras):